Vēlamies informēt mūsu ūdensapgādes sistēmas lietotājus, ka Džūkstes, Lancenieku, Ozolnieku, Slampes un Pienavas ūdensapgādes sistēmā ir konstatēta palielināta ūdens cietība. Lancenieku un Ozolnieku ūdensapgādes sistēmā palielināta sulfātu klātbūtne dzeramajā ūdenī.

Ciets ūdens rodas, lietus ūdenim sūcoties caur zemes slāņiem, tajā šķīstot minerāliem.

Ūdens cietība var būt pārejoša, ja ūdenī ir izšķīduši kalcija, magnija un dzelzs hidrogenkarbonāti, vai pastāvīga, ja ūdenī izšķīduši kalcija, magnija un dzelzs sulfāti, hlorīdi vai nitrāti. Ūdens cietību var vērtēt divējādi. Cietam ūdenim ir labāka garša nekā mīkstam ūdenim, tas apgādā organismu ar kalcija savienojumiem, kas ir vajadzīgi kaulu un zobu audu veidošanai. Cieta ūdens trūkums – tas rada nogulumus uz cauruļu sienām, ko sauc par katlakmeni, tā samazinot ūdens plūsmu un radiatoru efektivitāti, kā arī ziepes labi neputo cietā ūdenī, tādējādi samazinās to mazgāšanas spējas. Cietu ūdeni daļēji var mīkstināt, to vārot. Vārīšanas laikā ūdenī esošie šķīstošie kalcija, magnija un dzelzs hidrogenkarbonāti sadalās, veidojot ūdenī nešķīstošus kalcija, magnija un dzelzs karbonātus.

Sulfāti ir dabā plaši sastopami, atrodami dažādu minerālsāļu sastāvā. Sulfāti ir sastopami gandrīz visos dabīgajos ūdeņos un ir viena no lietus ūdens izšķīdušajām komponentēm. Gruntsūdeņos sulfāti nonāk, ūdenim skalojoties caur minerāliem, virszemes ūdeņos – izskalojoties no augsnes.

Pasaules Veselības organizācijas dzeramā ūdens kvalitātes vadlīnijas nenosaka uz veselības efektiem balstītu vadlīniju vērtību sulfātiem, tomēr ņemot vērā sulfātu iedarbības efektus uz kuņģa – zarnu traktu, rekomendē ievērot prasību – lai sulfātu koncentrācija dzeramajā ūdenī nepārsniegtu 500 mg/l. Informējam, ka TILDes ūdensapgādes sistēmā šie rādītāji netiek pārsniegti. Palielināta sulfātu jonu koncentrācija dzeramajā ūdenī (virs 250 mg/l Lancenieku, Ozolnieku un Pienavas ūdensapgādes sistēmā), var piešķirt ūdenim mazliet rūgtu piegaršu.

Alternatīva ir dzeramā ūdens vārīšana, ūdeni vārot vismaz trīs minūtes, bojā iet praktiski visas baktērijas un vīrusi. Filtrēšana, ja ir liels neorganiskā piesārņojuma līmenis, izmantojot, piemēram, stiklašķiedras vai keramiskos filtrus. Ķīmiskā attīrīšana, izmantojot joda vai hlora dioksīda šķīdumus vai tabletes un stingri ievērojot drošības pasākumus. Inovatīvas metodes, apstrāde ar īpašām ierīcēm, kas, piemēram, dezinficē ūdeni ar UV starojumu.